Pamodos šorīt agri ar zeltainu gaismu logā un neatlaidīgu domu, ka jāceļas un jādodas ārā, ielās. Ko vilkt kājās? Kāds laiks? Kāda noskaņa? Ticēsiet, ja teikšu, ka dzeltena un reibinoša?

Izejot no mājas, šķita, ka izstaigāšu teju visu Rīgu, bet patiesībā visu skaistumu atklāju tepat, pārsimt metru rādiusā. Necik daudz neizkustoties no vietas, ik pa brītiņam notiek kāds brīnums.

Kaimiņpagalms ar pasakainu kastaņkoku vidū un mistisku, neaprakstāmu dzeltenu gaismu ievilka sevī. Tik biezu dzeltenu gaismu, ka pat putnu balsis netiek cauri.

Acis piesietas debesīm un nolupušajām sienām, smalkas detaļas uz vecām, tik zināmām fasādēm. Klasika. Skarbums. Realitāte. Un tas, kā es pa to eju.

Īss mirklis tējai ar citronu mīļā, klusā kafejnīcā tepat aiz stūra, un tad – iekšā parkā.

Bradāšana un bradāšana pa lapu lapām, nebeidzamiem klājumiem lapu, kas visas ir vienā vienīgā tonī – dzeltenas. Nu labi, tepat arī citi dārgumi.

Melnas odziņas kā kraukļu acis, pāris aizkavējušās krūmu rozes, pat viena margrietiņa.

Un atkal viss ikdienišķais šķiet kā pasakā uz šī fona. Mazā, baltā bāka tepat kanālmalā nupat pārtapusi par tāljūru kuģu pavadoni. Un īsti džungļi sazēluši tepat krūmājā. Liekas, ka viss zaudējis sakaru ar gravitāciju.

Stāstu izjūtas un zinu, ka šķitīs – mānos. Tak nē. Viss pa īstam. Brrr, rokas jau nosalušas un drēgnums sūta ātri mājās karstā vannā. Noteikti vēl šodien jāaiziet uz klavierkoncertu. Jāiekož omas antonovkā. Tumsa vēl nenozīmē vakaru, nebūt. Un nostaļģija? Kā no jauna! Skaisti!