Ja manas virtuves sienas spētu runāt…

Birkas

, ,


Sveika, mīļā!

Tavās rokās ir nonācis mans jaunākais lolojums – mana dienasgrāmata. Dienasgrāmata, kas pamazām veidojusies pēc mūsu garajām sarunām, pēc maniem ceļojumiem, pēc skaistām pastaigām. Tik daudz informācijas, piedzīvojumu, ideju, tik daudz dzīves recepšu un smieklu ir sakrājies, kā no kalna ripojošai sniega bumbai. Un kad gan būtu vēl labāks laiks šo mazo brīnumu laist pasaulē, kā garajos rudens vakaros, kad gribas palasīt ko vieglu, labu un pasapņot ko skaistu. Te nu tas būs – par dzīvi, par mums, par viņiem, par modi un par kurpēm, protams.

Tā kā šis ir manas virtuves virtuālais veidojums, Tu joprojām esi daļa no tā, ko šīs sienas dzird un uzsūc. Tāpēc Tu būsi mīļi gaidīta piedalīties ne tikai kā lasītājai un vērtētājai, bet arī kā sarunu biedrei. Lai mums skaistāki garie rudens vakari! Uz tikšanos!

Tava Madam Bonbon

Natālija Jansone pavasaris/vasara 2013

Birkas

, , , ,


Ja nākampavasar viss notiks pēc Natālijas Jansones prāta, mēs visas ģērbsimies skaistās, elegantās, augstas kvalitātes zīda-viskozes trikotāžas, kokvilnas un zīda kleitās un kostīmos no viņas jaunākās kolekcijas “Castle” un mūsu kājas rotās Madam Bonbon kurpītes. :)

Bet, ja nopietni, vai tas būtu kas nereāls? Jūs jau visas zināt, cik daudzos slāņos manā skapī ir Natālijas darinājumi. Un tie tur paliek un tiek valkāti atkal un atkal nemainīgi augstās kvalitātes, man tik tuvā sievišķīgā un vienkāršā dizaina, dabīgo materiālu, ērtuma un praktiskuma dēļ. Un šie seši faktori paliek nemainīgi viņas kolekcijās gadu no gada. Bet varbūt arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc esam Natālijai tik ļoti pieķērušies – laikā, kad viss tik strauji mainās un plūst, kad tas, kas bija jaunums vakar, ir jau vecas ziņas šodien, viņa paliek – eleganta, vieda un stabila.

Par foto paldies MariStel!

Apavi: Madam Bonbon

Kāda zeltaina diena Madam Bonbon dzīvē…

Birkas

, , ,


Pamodos šorīt agri ar zeltainu gaismu logā un neatlaidīgu domu, ka jāceļas un jādodas ārā, ielās. Ko vilkt kājās? Kāds laiks? Kāda noskaņa? Ticēsiet, ja teikšu, ka dzeltena un reibinoša?

Izejot no mājas, šķita, ka izstaigāšu teju visu Rīgu, bet patiesībā visu skaistumu atklāju tepat, pārsimt metru rādiusā. Necik daudz neizkustoties no vietas, ik pa brītiņam notiek kāds brīnums.

Kaimiņpagalms ar pasakainu kastaņkoku vidū un mistisku, neaprakstāmu dzeltenu gaismu ievilka sevī. Tik biezu dzeltenu gaismu, ka pat putnu balsis netiek cauri.

Acis piesietas debesīm un nolupušajām sienām, smalkas detaļas uz vecām, tik zināmām fasādēm. Klasika. Skarbums. Realitāte. Un tas, kā es pa to eju.

Īss mirklis tējai ar citronu mīļā, klusā kafejnīcā tepat aiz stūra, un tad – iekšā parkā.

Bradāšana un bradāšana pa lapu lapām, nebeidzamiem klājumiem lapu, kas visas ir vienā vienīgā tonī – dzeltenas. Nu labi, tepat arī citi dārgumi.

Melnas odziņas kā kraukļu acis, pāris aizkavējušās krūmu rozes, pat viena margrietiņa.

Un atkal viss ikdienišķais šķiet kā pasakā uz šī fona. Mazā, baltā bāka tepat kanālmalā nupat pārtapusi par tāljūru kuģu pavadoni. Un īsti džungļi sazēluši tepat krūmājā. Liekas, ka viss zaudējis sakaru ar gravitāciju.

Stāstu izjūtas un zinu, ka šķitīs – mānos. Tak nē. Viss pa īstam. Brrr, rokas jau nosalušas un drēgnums sūta ātri mājās karstā vannā. Noteikti vēl šodien jāaiziet uz klavierkoncertu. Jāiekož omas antonovkā. Tumsa vēl nenozīmē vakaru, nebūt. Un nostaļģija? Kā no jauna! Skaisti!